Weird Tumblr Themes
Lets sing some rain
crowhn:

indie blog
girls who squat before and after wow…

I feel the loneliness eat me

The loathe complete me

I hate you indeed

Even more than I need

Would love to not hate

To be joyful again

But the pain completely ate

cumfort:

the perks of dating me

  • i’m funny
  • i can cook (i mean order pizza) whenever u want
  • i don’t have friends so we can always hang out
Sometimes I ask myself a question: “Why didn’t I die?” I was ready for it. Did I stay alive to be forgotten by people and suffer? Thank’s a bunch. :)
crowhn:

indie blog
food that burns calories! so helpful!
crowhn:

indie blog
food that burns calories! so helpful!
crowhn:

indie blog
food that burns calories! so helpful!
thatonemuthafuckinguy:

donthatetheunicorn:

itsdesiree97:

i-a-n-c-a-m-p-b-e-l-l:

lolthatsme:

BORED? Here are some useful links to help you cure your boredom for a bit!
10 Disney Fun Facts
The Worst Invention Ideas EVER
Genius Life Hacks
15 Places To See Before You Die
How To Seduce Every Zodiac Sign
The World’s Most Expensive Homes
Funny News Headlines
Best Ab Workouts
Celebrities Without Makeup
Disgusting Food Ingredients

Soooo glad I found this!

*reblogs to look at later*

can we just take a moment

Wow I needed this more than I thought I did
ginger-haze:

✿ more hippie/nature/spiritual post here ❀

ginger-haze:

✿ more hippie/nature/spiritual post here ❀

slutframing:

There is no lie detected

slutframing:

There is no lie detected

crowhn:

indie blog
food that burns calories! so helpful!
Visums izplūdis.

Atmosties no spēcīga grūdiena plecu daļā, atverot acis redzi tumsā blāvu gaismu gaiteņa galā aiz stikla durvīm. Saprotams ir absolūti nekas, pat tas, ko nemanāmi nočukst medmāsas. Sadzirdi: “Jāiet!” Bet nesaproti, kur, kāpēc un kāda iemesla vadītas medmāsas tevi uzmodinājušas un tagad neatliekamā steigā vāc tavus nelielos mantu krājumus, tikai pašu nepieciešamāko - zobubirsti, ziepju gabaliņu, dažus apģērba gabalus un dvieli. Burzmā sadzirdi: ” Atveda jaunu meiteni, kura trako, iekoda sanitāram!” Tiepies pretim centieniem tevi aizvilkt projām uz nekurieni, nezināmais biedē vēl vairāk kā nebeidzamā tumsa un cigarešu smārds, esošais visur. Slinki izlien ārā no neērtās, akmenscietās drāšu gultas. Visapkārt steiga. Steiga puskrēslā šķiet vēl steidzīgāka. 

Paliek par puskapeiku gaišāks. Galva sāk apskaidroties, acis atveras, kājās tirpums zūd. Skaidrība noved līdz secinājumam: ” Jāiet. Laikam jau.” Kopā ar medmāsām pametu slēgto palātu nr. 1. 

Pārcēlos uz jaunu laicīgo mājvietu, palātu nr. 7, atvērta tipa, tikpat akmenscietām gultām. 

Palātas maiņa neiespaido cilvēku prāta abstrakciju un tās verbālās un neverbālās izpausmes. Ausis dzird, bet prāts nespēj sagremot atkal un atkal atkārtotos teikumus, kuriem būtu jāveido loģisks stāstījums, bet tas tiek izkropļots ar groteskām idejām, aptumšojošām jebkādu stāstītā jēgu. Nemitīgi atkārtotais: ” Es nesaprotu, ko šeit daru, esmu pilnīgi normāla,” jau galvā atskan un pavairojas, līdz kļūst par dienas saukli. Verbālo atkritumu pārsātinājums ir neaprakstāms. Tie ir teksti bez sākuma un  gala no kuriem tikai daļa aizķērusies  trauslajos atmiņu pavedienos. Nemaz negribas par to izplūst..

Daudz dzirdētie stāsti nepieklust pat naktī, kad tiek meklēts patvērums miegā, kurš dienas laikā atrodams grāmatā, kas pievilina un izraisa jautājumu jūru, kā arī neklausāmus stāstījumus bez gala par mīļāko lasāvielu vai literārajām preferencēm kopumā.

Galva jau pilna un drīz sprāgs, atstājot uz sienām maigi pelēkus cerebrālā pildījuma gabaliņus. Nejauši no sanitāres uzzinu, ka drīz mani laidīs brīvvaļā. Prieks un sajūsma pārpilda sirdi, galvu un ķermeni, atrodams  pat plūstot asinsvados.

BRĪVĪBA!